FS Metta/LU pēdējais bastions - Kristers Putniņš


 Ģimenē Kristers nav vienīgais futbolists. To spēlē arī brālis Elvijs, kurš arī ir vārtsargs un vēl nesen kopā ar Kasparu Gorkšu pārstāvēja, Anglijas Premjerlīgā spēlējošo "QPR". Daudz neatpaliek arī jaunākais brālis Kristers . Uzspēlējis dažādu vecumu Latvijas jauniešu izlasēs šogad viņš kopā ar FS "Metta/Latvijas Universitāte" izcīnīja tiesības nākamgad spēlēt virslīgā.
 
Pie pirmsākumiem, kas tevi atvilināja uz futbolu un kā nokļuvi vārtos?
Futbolu sāku spēlēt brāļa iespaidā, kurš ar to jau nodarbojās. Kā nokļuvu vārtos, tā īsti nemaz neatceros. Pats esmu prātojis kā izvēlējos šo pozīciju. Laikam jau gribēju līdzināties brālim, kurš arī ir vārtsargs. 
 
Kā nonāci savā patreizējā klubā FS „METTA/Latvijas Universitāte”?
FS „Metta” Limbažos rīkoja jauniešu nometni, kurā bija arī FS "Metta/LU" treneris Andris Riherts. Mans brālis, Elvijs ar viņu ir labi pazīstams. Kādā no sarunām viņš ieminējas par mani un spēlēšanu FS "Metta/LU". Toreiz pārstāvēju FK "Limbaži", kas spēlēja otrajā līgā, tāpēc iespēju pacelties līmeni augstāk izmantoju ar lielu prieku. Jau vasaras vidū pārcēlos uz Rīgu un pievienojos FS "METTA/Latvijas Universitāte”.
 
Kā jau minēji, tad arītavs brālis ir vārtsargs, kā sanāca, ka abi stāvat vārtos?
Agrāk es savu pozīciju mēdzu manīt kā zeķes, te uzbrucējs, te vārtsargs, te atkal uzbrucējs. Šķiet skaidrība par manu pozīciju nebija nedz man pašam, nedz trenerim. (smejas) Tā tas bija līdz pat vecumam, kad jāizvēlas kuras no spējām attīstīšu vairāk. Tajā brīdī man jau bija 14 gadu un Limbažu treneris Valdis Matīss lielāku perspektīvu man saskatīja tieši vārtos. Paklausīju viņa viedoklim un kopš tā laika esmu vārtos un pozīciju mainīt nevēlos. (smejas) Savukārt, brālis vārtos ir jau kopš bērnības.
 
Atceroties agrākos laikus vairs nemēdz aizskriet uzbrukumā? Un vai esi gatavs to darīt pēdējās minūtēs, lai palīdzētu gūt vārtus un izraut uzvaru vai panākt izlīdzinājumu?
Doties uzbrukumā un gūt vartus patīk vēl joprojām, tāpēc treniņos šādu iespēju mēdzu izmantot. Runājot par spēli, ja tas būtu nepieciešams noteiki būtu gatavs doties palīgā. Patiesībā stāvot vārtos esmu noilgojies vēl kādreiz gūt vārtus, tieši uz lielā laukuma.
 
Kā ir ar sportu tavā ģimenē, tas jau ir asinīs?
Manuprāt, tieši tā arī ir. Sports mūsu ģimenei pavisam noteikti ir jau asinīs, bet vai tieši futbols, nezinu. Cik zinu, agrāk neviens futbolu nav spēlējis. Šobrīd gan nopietni sportojam tikai mēs ar brāli.
 
Runā, ka vārtsargi, tā ir atsevišķa nācija (tomēr jābūt nedaudz trakam, lai mestos uzbrucējam kājās). Vai piekrīti šādam apgalvojumam un kā tas izpaužas tev? 
Nedomāju, ka jābūt trakam, vienkārši nedrīkst baidīties. Ja tevī būs bailes uzbrucējs to sajutīs un tad ar tevi ir cauri. Es uzskatu, ka drīzāk jābūt pašaizliedzīgam. Ar mani ir tā, es nesajūtu bailes un nedomāju, kā būs, ja būs. Ja situācija prasa rīkoties, tad tas notiek ātri. Laiks domāt mesties kājās vai nē nav. Tiklīdz sāksi tā domāt, noteikti varēsi bumbu ņemt āra no vārtu tīkla. Mans uzdevums ir neielaist, tātad tas prasa visu, pat lekt uzbrucējam kājas un bloķēt.


Spēlē pret, virslīgā spēlējošo FC "Jūrmala", Kristers spēja neitralizēt izgājienu 4 pret 1, diemžēl kopumā no vārtu tīkla nācās izņemt trīs bumbas
 
Kad komanda to tik vien dara kā uzbrūk izskatās, ka vārtsargam ir garlaicīgi. Kā īsti ir vai ir bijuši gadījumi, kad tiešām palicis garlaicīgi?
Ja godīgi ir gadījušās tādas spēles kurās ir garlaicīgi. Tad gribas pašam skriet laukumā un iesaistīties spēlē. 
 
Ja sanāk ilgāk tā stāvēt, vēsā laikā vai lietū, laikam diez kas nav. Vai ir sanācis vārtos nosalt?
Nosalt ir nācies, kad vēl spēlēju jaunatnes čempionātā. Kopumā ja neesi slinks vari sevi kaut kā nodarbināt arī ja komanda uzbrūk. Var mazliet paskriet, pasildīties un kaut ko padarīt, lai nebūtu tik auksti.
 
Kā tev labāk patīk, no aizmugures mierīgi skatīties spēli vai labāk, ka ik pa laikam tomēr jāiesaistās spēlē?
Patīk visādi, vislabāk, kad aiz muguras ir nulle, neatkarīgi no tā vai darba daudz vai nav nemaz.
 
Lēcieni dažkārt izskatās tiešām ekstrēmi, šķiet es tā vienreiz uzlektu un pēc tam nevarētu piecelties. Pie sasitumiem jau esi pieradis?
Sākumā iespējams tas viss liekas ekstrēmi un sāpīgi, kaut gan tas arī ir sāpīgi. (smejas) Taču tas viss ir līdz neiemācas krist vai gaisā sagrupēties, lai nesagriežas uz muguru vai vēderu.
 
Ir iespējams iemācīties krist tā, lai nesāp?
Var iemācīties piezemēties, lai nav traumas. Ja esi gatavs lekt, tad arī piezemējies tā, lai nesāp. Dažreiz spēlēs ir negaidīti sitieni, kuriem neesi gatavs. Tad sanāk ātri uz to reaģēt, un tad nu tā arī piezemējas kā kartupeļa maiss. (smejas)
 
Kā ir ar 11m sitieniem, parasti mini vai lec tikai pēc sitiena?
Mēdzu skatīties pēc spēlētāja, kas to izpilda. Tad arī domāju, ko darīšu.

Ja Rūdolfs Puķītis (komandasbiedrs, pazīstams ar savu spēcīgo sitienu) treniņā izsit desmit vienpadsmitniekus, cik no tiem vari atsist?  
Man vairs nav interesanti ķert Rūdim pendeles, jo zinu viņa sitiena taktiku, bet tāpat ir grūti noķert. Domāju, ka arī viņam ir grūtāk man iesist, jo aptuveni zinu, ko viņš darīs. (smejas) Bet varu apstiprināt, ka Rūdolfa sitiens ir patiešam stiprs, un to nav viegli noķert.
 
Kāds vispār ir stiprākais sitiens, ko nācies atvairīt?
Nemāku tā pateikt. Parasti, ja atvaira neliekas, ka tas ir bijis baigi stiprs. 
 
Šosezon Liepājā pret SK "Liepājas Metalurgs-2" sanāca ne īpaši veiksmīga spēle, kā ir pēc tādām cīņām aizmigt?
Nav viegli aizmigt, jo galvā ir domās, kā vajadzēja darīt un ko izdarīju nepareizi.
Tāds ir futbols un tāda ir mana pozīcija. Atļauties kļūdīties nedrīkst.
 
Šogad vārtos biji daudz, kas bija galvenie iemesli kāpēc ar komandu izdevās uzvarēt pirmajā līgā?
Galvienie iemesli noteikti  ir mūsu attieksme un gribasspēks, kas bija gan no kluba vadības puses, gan spēlētājiem. Bijām nosprauduši mērķi un darījām visu, lai to īstenotu.
 
Vai piepildīji arī savus sezonas mērķus? Kādi tie bija?
Jā, piepīldīju arī savus mērķus no kuriem galvenais bija palīdzēt komandai uzvarēt 1. līgā. Otrs bija ielaist pēc iespējas mazāk vārtus un zaudēto vārtu ziņā arīdzan bijām pirmajā vietā, kas man kā vārtsargam ir ļoti patīkami. Tur gan liels nopelns arī aizsargiem. Paldies viņiem par to. Vēl viena svarīga lieta – pieredze. Arī to papildināju ar uzviju, jo treneris uzticējās un pie spēlēšanas tiku daudz.
 
Visbeidzot kādi ir tavi nākotnes mēŗķi un vai esi gatavs virslīgai?
Mani nākotnes mērķi ir progresēt un tikt pēc iespējas augstāk, lai sasniegtu iecerēto. Par virslīgu grūti ko teikt. Domāju, ka noteikti būšu gatavs un ceru, ka tāpat domā arī treneri.

Elvijs Ērglis 
Komentāri (0)  |  2011-11-23 06:03  |  Skatīts: 911x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ