Niks Rubezis Spānijā nav ieradies, lai ēstu apelsīnus, bet strādātu


Ja vēl pirms mēneša Latvijā par viņu zināja tikai futbolam tuvu stāvoši cilvēki, nu Nika Rubeža vārdu locījis teju katrs sevi cienošs sporta līdzjutējs. Tam par iemeslu kļuvis jaunā, tikai 1993. gadā dzimušā spēlētāja pievienošanās Spānijas "Liga Adelante" (otrā pēc spēka) klubam "Hercules" CF, kurš vēl pērn cīnījās "La Liga" ar tādiem vīriem kā Dāvids Trezegē un Nelsons Valdezs tā rindās.
Ar Niku iesākumā sazinos izmantojot sociālo tīklu palīdzību, taču sarunu turpinām izmantojot e-pastu. Puisis ir atsaucīgs, turklāt nevienā brīdī nerodas sajūta, ka nokļuvis Spānijā, viņš justos par kādu pārāks. Gluži otrādi, ir skaidrs, ka šis jauneklis saulainajā Pireneju pussalā nav ieradies sauļoties un ēst apelsīnus, bet smagi strādāt, lai sasniegtu nospraustos mērķus. To viņam arī novēlam.

Esi dzimis Limbažos vai tur sāki arī savas futbolista gaitas un kāds ir tavs izskaidrojums, ka tik daudz futbolisti un futbola cilvēki nāk tieši no šīs pilsētas? 
Jā, esmu dzimis Limbažos. Nosacīti savas futbola gaitas esmu uzsācis tur, jo kādas divas nedēļas pirms pārvākšanās uz Rīgu trenējos pie trenera Valda Matīsa. Droši vien tas arī man lika piektajā vai sestajā klasē lūgt tētim, ka gribu spēlēt futbolu. Tā kādu dienu piestājām pie 49. vidusskolas un piegājām klāt trenerim Jurim Docenko, lai viņam vieglas smiltis, un tā es nonācu futbolā. Atceros, tās dienas ļoti labi, jo nemaz tik sen tas nebija. Atceros, ka sākumā man nebija ne cimdu, ne atbilstošs ekipējums. Par futbolistiem un futbola cilvēkiem, kas nāk no Limbažiem neko daudz nevaru komentēt. Varbūt tāpēc, ka futbols Limbažos bija Top sports, bija labs laukums ar tribīnēm un treniņi arī bija pieejami bez maksas.

Limbaži, Rīga, Jelgava, tagad Alikante Spānijā, kuru vietu sauc par savām mājām, kur vislabprātāk atgriezies?
Limbažos gāju bērnu dārzā un Limbažu 3. vidusskolā mācījos pirmās divas klases. Ar Limbažiem man vairāk vai mazāk, bet saistās visa bērnība. Tagad gan uz turieni braucu tā retāk, bet kad aizbraucu, tad vienmēr ir ar ko nodarboties. Limbažu rajonā – Vidrižos, dzīvo mana tēva abi brāļi ar ģimenēm, kā arī mana vecāmamma ar vectēvu.

Ja neskaita manas mājas Rīgā, tad Vidrižos noteikti atgriežos vislabprātāk un diezgan bieži. Kad biju Latvijā, gandrīz visas brīvās dienas pavadīju tieši tur un to darīšu arī tad, kad būšu atpakaļ. "Laukos" jūtos vislabāk. Tur vienmēr atradīsies kāds darāms darbs un nekad nebūs garlaicīgi. Tās noteikti ir un vienmēr būs manas otrās mājas. Alikanti šobrīd uztveru kā kaut ko svešu, bet labprātīgi vai nelabprātīgi šeit man būs jādzīvo vēl vismaz kāds laiciņš. Un nav nemaz tik slikti! (smaida)

Runājot par klubiem, tava pēdējā pieturvieta Latvijā bija FK "Jelgava" (pirms tam FK "Alberts" un FK "Auda"). Kurš no klubiem, tavuprāt, tev devis visvairāk, varbūt ir kāds, kurā laiku atceries nelabprāt?
Ja tagad ar mierīgu prātu man jāatbild uz šo jautājumu, tad varu teikt, ka laiks katrā klubā ir bijis vērtīgs, jo katrs klubs man ir kaut ko devis. Cits vairāk, cits mazāk, bet ir. Ja sīkāk, tad treneris Juris Docenko [FK "Alberts", tagad JDFS "Alberts" aut. piez.], lika noticēt, ka Tu vari sasniegt jebko, ja tikai to vēlies un dari visu, lai to sasniegtu. Viņš teica, lai nebaidās sapņot, bet, lai piepildītu sapņus, ir arī jācīnās. Viņš bija ļoti labs treneris, un es viņu vienmēr atcerēšos.

"Auda" man nodrošināja treniņus pie vārtsargu trenera Aleksandra Proskurņina, kas deva daudz tieši kā vārtsargam. Tur arī sākās pirmie nopietnie treniņi. Visu laiku biju jaunākais komandā gan "Audā", gan "Jelgavā" un tas droši vien ir devis savu. Lai arī "Audā" spēlēju ļoti maz, bet ir daudz citu plusu.

FK "Jelgava" – tas jau bija cits līmenis, augstākais kāds Latvijā sasniedzams. Pieredze trenējoties kopā ar laba līmeņa komandu, protams, ir neatsverama. Tiku spēlēt arī pie dublieriem un sezonas garumā pavēroju Virslīgas spēles no malas. Gribēju sevi pierādīt un nospēlēt arī kādu spēli Virslīgā, bet nesanāca.

Nelabprāt atceros vēlos treniņus un lielo braukāšanu uz "Jelgavu", jo apvienot to visu ar skolu bija smagi!

Katra komanda mani ir audzinājusi un devusi kaut kādu grūdienu ceļā uz kaut ko labāku un augstāku. Paldies, manām iepriekšējām komandām!


Pērn Niku Rubezi varējām vērot Latvijas futbola čempionāta 1.līgas spēlēs FK "Jelgava-2" sastāvā 

Visbeidzot klāt Spānijai. Meklējot informāciju par tevi, kā tavs aģents uzrādās kompānija SecureCity, kādā veidā tiki pie sava aģenta un kā nokļuvi Spānijā?
Jā, mans aģents tik tiešām ir no kompānijas SecureCity [no šīs pašas kompānijas ir arī bijušā Nika komandas biedra Mārča Oša aģents aut. piez.]. Viņš mani uzmeklēja pats pirms trīs gadiem, kad arī noslēdzu ar viņu līgumu. Regulāri uzturēju kontaktus, sūtīju spēļu rezultātus un visu, kas notiek ar mani futbolā. Neko nevēlējos sasteigt, jo zināju, ka, lai kaut kur brauktu pārbaudīties, man vēl ir daudz jātrenējas. Sanāca tieši kad jutos gatavs, uzradās "Hercules" CF variants un es devos uz nedēļu ilgu pārbaudi.

Es varu būt ļoti laimīgs un pateicīgs Dievam, ka mani šeit paņēma, jo viss nemaz nebija tik spīdoši. Sākotnēji bija plānots, ka pārbaudīšos pie "Hercules" B komandas. Taču jau pēc pirmā treniņa pie manis pienāca un teica, ka rīt trenēšos kopā ar pirmo komandu. Tajā atdevu visu ko varēju, diemžēl kādā no epizodēm sasitu elkoni. Turpināju treniņu ar nepatīkamām sāpēm, jo nelikās, ka tas varētu būt, kas nopietns. Pēc treniņa man pateica, ka arī nākamajā dienā jātrenējas kopā ar pirmo komandu, turklāt lielajā stadionā. Atbraucot mājās sapratu, ka pārbaude man beigusies, jo elkonis bija "beigts". Iestājās neliela panika, par to, ka viss sanācis tik slikti un pēkšņi, bet jau pirms braucu, uztvēru to tikai kā ļoti labu pieredzi.

Nākamajā dienā uzgāju uz laukuma un mēģināju patrenēties, bet sapratis, ka to nespēju pateicu, ka sāp elkonis. Ar to nebija nekādu problēmu, jo trenerus par to informēju pirms treniņa. Tajā pašā vakarā zvanīja aģents un teica, ka "Hercules" piedāvā līgumu. Šķita neticami, jo biju aizvadījis nepilnus divus treniņus.

Kad atgriezos Latvijā uzreiz, devos pie ārsta, kas konstatēja, ka ir sastieptas saites. Izārstēju elkoni, kādu laiku turpināju trenēties ar Jelgavu un tagad esmu šeit.

Vai FK "Jelgava" tevi tā vienkārši palaida?
"Jelgava" mani palaida bez problēmām, par to liels paldies viņiem, jo dzirdēti visādi gadījumi. Baidījos, ka man varētu likt kaut kādus šķēršļus, bet viss notika korekti. Nodevu ekipējumu un nebija nekādu problēmu.

Vai nebija bail tā uzticēties un braukt uz citu valsti, kuras valodu visdrīzāk nesaproti?
Braukt uz pārbaudi bail nebija, jo braucu kopā ar Mārci [Mārci Ošu aut. piez.]. To uzskatīju, kā labu iespēju novērtēt sevi un apskatīt citu valsti, beigās sanāca daudz  labāk.

Un cik viegli vai grūti bija pieņemt lēmumu pārcelties turp, prom no draugiem, ģimenes un zināmās vides?
Lēmumu pieņemt nebija grūti, tāpat kā pārcelties. Grūtāk ir tagad, kad esmu prom no mājām. Ļoti pietrūkst ģimenes, bet visā cenšos saskatīt pozitīvo. Ģimene mani ļoti atbalsta, un es viņus ļoti mīlu. Kontakts ar draugiem un ģimeni nav pazudis. Varu būt pateicīgs, ka ir tādas programmas kā Skype un dažādi sociālie tīkli. Ja to nebūtu, tad gan būtu traki.

Tagad atrodies Alikantē, kur esi apmeties un vai izdevies iedzīvoties un aprast ar apkārtējo vidi?
Jā, esmu Alikantē, kas laikam skaitās zem Valensijas. Es īsti vēl neizprotu to Spānijas ģeogrāfiju. Šeit esmu pilnas divas nedēļas, kas principā ir ļoti maz. Dzīvoju viesnīcā, kopā ar komandas biedru, kurš ir no citas Spānijas pilsētas – Kartagenas, ja nemaldos. Cik saprotu, tad esmu klubā vienīgais leģionārs, nu ir vēl viens – portugālis Tiago Gomes, bet tāds pats spānis vien ir. Viesnīcā ir viss nepieciešamais. Ēdināšana ir netālajā restorānā. To visu klubs nodrošina. Neteiktu, ka esmu jau iedzīvojies un pilnībā apradis ar visu, bet lēnām viss virzās uz pareizo pusi.

Uz cik ilgu laiku šobrīd esi "Hercules" CF "īpašums" un, protams, kas visus vienmēr interesē, samaksa. Vai vari dot mājienu aptuveni cik liela tā ir?
Līgumu ar "Hercules" parakstīju uz pusotru sezonu – līdz nākamās sezonas beigām. Ar visu esmu nodrošināts. Esmu šeit, lai progresētu un attīstītos. To arī daru un tas ir pats galvenais. Samaksa nav nekāda iespaidīgā, bet neko vairāk šajā brīdi kā treniņus un izaugsmi man nevajag! Lai atrastos tur, kur esmu tagad, es pat būtu gatavs maksāt pats! Gan jau lielos ciparus arī es kādu dienu sagaidīšu, bet par to nedomāju un tas nav svarīgākais!


Niks Rubezis "Hercules" CF mačā (Foto no personīgā arhīva)

Zināms, ka spāņi ir daudz karstasinīgāki par mums, kā ir iekļauties viņu vidē un kultūrā?
Spāņi ir tādi traki un citādāki, kā latvieši. Viņi visu laiku dzied savas spāņu dziesmas, dejo un priecājas par dzīvi. Pirms un pēc treniņiem ģērbtuvē skan spāņu mūzika, visi bļaustās, dejo, dzied, ‘"vārās". Domāju, ka iekļauties viņu vidē nav nemaz tik viegli, tad, ir jāpārkāpj pāri kaut kādām savām robežām un tā jau var arī zaudēt savu Latvietību. (smejas)

Vai viegli saproties ar pārējiem un kādā valodā sarunājaties? Vai tev tiek organizētas arī spāņu valodas nodarbības?
Valoda nav grūta, bet grūtāk ir saprast, ko man saka, jo viņi visi runā ļoti ātri. Vēlāk būšot arī valodas nodarbības, bet šobrīd mācos patstāvīgi un no mammas līdz dotās grāmatas "Spāņu valoda pēdējā brīdī". Ar pārējiem runāju spāniski vai arī zīmju valodā (smejas), angliski šeit praktiski neviens nerunā. Ar saprašanos nav nekādu problēmu. Viņi ir priecīgi redzot, ka es cenšos kaut ko pateikt un palīdz. Bet es lēnām mācos šo interesanto valodu un gan jau drīz ies labāk. Treniņos gan nav īpašu problēmu, jo futbols – tā jau ir sava valoda.

Viens ir spāņu valoda vēl kāda lieta skola, vai vidusskolu jau esi paspējis pabeigt, ja ne, kā taisies to atrisināt un ja esi vai plāno kādā veidā mācīties tālāk?
Nē, šobrīd mācos vidusskolā un skolu pabeigšu Latvijā. Liels paldies Rīgas Hanzas vidusskolai un skolotājiem, kas bija tik saprotoši un pretimnākoši, ka ļāva turpināt mācīties neklātienē. Šobrīd skola aizņem visu manu brīvo laiku, jo man jāpelna atzīmes un patstāvīgi jāsagatavojas eksāmeniem. Klases audzinātāja, kā arī priekšmetu skolotāji man ļoti palīdz, tāpēc vēlos teikt viņiem lielu paldies. Gribu pabeigt skolu cik labi vien iespējams. Tas šobrīd man ir ļoti svarīgi.

Vairāk klāt futbolam, "Hercules" spēlē Spānijas pēc spēka 2. līgā, kur cīnās par iekļūšanu atpakaļ spēcīgāko sabiedrībā. Ar ko trenējies tu, jaunieši, dublieru komanda?
Jā, pēdējās spēles viņiem diez ko labi neiet, bet potenciāls komandai ir liels. Domāju, ka viņi ir spējīgi iekļūt atpakaļ LaLiga. Šobrīd trenējos gan pie jauniešiem, kas spēlē augstākajā līgā un tiešām ir ļoti laba komanda, kā arī pie dublieriem, kas spēlē pēc spēka ceturtajā līgā. Lieki piebilst, ka līmenis šeit ir tiešām augsts un iespējas attīstīties, manuprāt, man ir milzīgas. Pie pirmās komandas vēl šo divu nedēļu laikā neesmu trenējies, bet varu apsolīt, ka tas notiks tuvākajā laikā. Šobrīd mācos daudz ko jaunu un aprodu ar pilnīgi citādāku futbolu. Viss virzās uz augšu!

Kā treniņi atšķiras no tā, ko esi pieredzējis Latvijā? Vai ir būtiskas atšķirības? Kā vispār  tie tiek organizēti, kad trenējies kopā ar komandu, kad atsevišķi tikai ar vārtsargiem?
Treniņi, protams, atšķiras no Latvijas. Sākot ar atsevišķiem vārtsargu treniņiem un beidzot ar visādiem sīkumiem. Treniņi ir ļoti intensīvi un interesanti, viss notiek lielos ātrumos, bet ar to jau esmu apradis un man patīk. Treneriem ir savas programmas, lai iegūtu pēc iespējas labāku rezultātu. Man kā vārtsargam treniņos nav nekādas lielas ikdienišķas izmaiņas, gandrīz katru treniņu ir vārtsargu treneris un strādājam atsevišķi, kad vajag, tad pieslēdzamies pie komandas. Ja vārtsargu trenera nav, tad darām to pašu, ko pārējie, tāpēc arī vārtsargi Spānijā ir tik tehniski un labi spēlē ar kājām, kaut gan pie tā arī tiek strādāts vārtsargu treniņos. Vārtsargu treniņā tiek strādāts pilnīgi pie visa, pie visām iespējamajām epizodēm spēles laikā. Tie tiešām ir ļoti interesanti un dažādi. Arī grūti, bet citādāk jau nevar progresēt! 

Tagad noteikti esi novērtējis pārējo līmeni, kā pašam šķiet, kā izskaties uz pārējo fona? Varbūt tagad redzi, kas ir galvenais pie kā jāstrādā?
Uz pārējo fona noteikti neizskatos slikti, bet pie pilnīgi visa ir daudz jāstrādā. Protams, ka redzu pie kā man ir jāstrādā un to noteikti redz arī treneri, tāpēc rezultāts noteikti neizpaliks.

Vai ir sajūta, ka esi nonācis pareizajā vietā?
Protams, ka ir sajūta, ka esmu nonācis pareizajā vietā. Tāda iespēja var būt tikai vienreiz mūžā. Tā ir jāņem un jāizmanto. Uzskatu, ka neko nevaru zaudēt un jau esmu ieguvis ļoti daudz gan kā cilvēks, gan futbolists. Un viss vēl tikai priekšā. Nē, noteikti nenožēloju izvēli.

Treniņi uz zālāja nav viss, turklāt kā jau pats minēji tie mainās, kāda ir tava vidējā ikdiena un ko dari ārpus treniņiem?                                                             
Grūti tā aprakstīt savu vidējo ikdienu, jo neesmu šeit tik ilgu laiku. Bet no rītiem noteikti trenējos individuāli, tad ir brīvs līdz pusdienām, kuru veltu mācībām. Pēc pusdienām ir treniņš ar komandu. Pēc treniņa cenšos atpūtināt galvu, aizeju uz veikalu vai padaru kaut ko mierīgu, pamācos un noteikti sazinos ar mājām. Tad ir vakariņas un gulēt iešana. Brīva laika nav daudz, jo visu cenšos aizpildīt ar skolu, spāņu valodu un atpūtu. Uz kino vai kur citur vēl nav sanācis aiziet, bet gan jau ar laiku.

Kā pēc nokļūšanas "Hercules" komandā mainījusies interese par tevi gan no preses, gan vienkārši pazīstamiem cilvēkiem? Vai nav tā, ka parādījušies tādi, kas grib būt draugi, jo domā, ka Nikam tagad būs lielā nauda?
Nejūtu, ka attieksme no pazīstamiem cilvēkiem būtu mainījusies. Visi draugi un radi ir ļoti priecīgi un atbalsta mani. No preses arī neizjūtu nekādu lielo interesi, tikai tik cik tagad visiem ir interesanti uzzināt, kas es tāds vispār esmu. 

Kā jūties pats vai ir sajūta, ka aizbraucot esi ko ievērojamu sasniedzis vai tas ir tikai pakāpiens un priekšā jābūt vēl daudziem?
Šobrīd jūtos labi. Skatos uz visu pozitīvi. Savā karjerā nevienu brīdi neesmu domājis, ka esmu sasniedzis kaut ko ievērojamu. Es tāds laikam esmu pēc dabas. Zinu, ka esmu diezgan paškritisks, bet tiešām nejūtos, ka būtu sasniedzis kaut ko ievērojamu. Pa mākoņiem nelidinos. Esmu priecīgs un pateicīgs par visu, kas man ļauj iet uz priekšu. Nokļūšana šeit man liek strādāt vēl vairāk nekā līdz šim, un es ļoti ceru, ka priekšā būs vēl daudz pakāpienu. Un zinu, ka būs! Šobrīd esmu kāpņu telpas pirmajā stāvā. Tagad tik jākāpj uz augšu!

Gadījies novērot, ka jaunajiem futbolistiem nokļūstot uzmanības centrā nereti zvaigznēs, sagriežas galva. Kā ir ar tevi, zvaigžņu slimība nedraud, varbūt kāds ir jau piedēvējis?
Neviens nav piedēvējis zvaigžņu slimību un domāju, ka arī nav iemesls, to darīt. (smejas)

Nobeigsim ar mērķi, ko tu vēlētos sasniegt futbolā? Un, ko iesaki, tiem jaunajiem futbolistiem, kas sapņo par iekļūšanu kādā ārzemju klubā?
Katram ir savi mērķi un man tie ir daudz. Ja par vienu tādu lielu, tad vēlos spēlēt futbolu pēc iespējas augstākā līmenī un pelnīt ar to. Tā lai ne man, ne manai ģimenei nebūtu jādomā kā izdzīvot. Bet līdz tam man vēl ļoti daudz jāstrādā, ļoti daudz un smagi. Vēlētos arī kādu dienu pārstāvēt Latvijas izlasi, bet, lai to izdarītu, arī ir jāstrādā ļoti daudz, jo Latvijā ir daudz labu vārtsargu.

Tagad kad esmu Spānijā klausos latviešu mūziku, tāpēc jaunajiem futbolistiem varētu ieteikt vārdus no kādas dziesmas – "Nebaidieties kļūdīties, jo jums ir mērķis, ko varat panākt. Jūs nepazudīsiet nekad, ja mīlēsiet to, ko darāt." Mīliet to, ko jūs darāt un neapstājaties pie sasniegtā. 

Elvijs Ērglis 

Komentāri (3)  |  2012-02-08 17:39  |  Skatīts: 2247x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dita* - 2012-02-09 16:46
Nik! Veiksmi Tev! :)

Lapsa* - 2012-02-09 22:25
Interesanta intervija. Februāra beigās būšu tieši Alikantē uz 10dienām, mož izdosies kādu spēli noskatīties :)

Johans* - 2012-03-08 15:46
Tev spēkus , veiksmi, labu veselību. Novēlu tev sasniegt augstāko līmeni profesionālā futbolā. Man prieks,ka tādi latviešu puikas tā cīnās par savu labklājību.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ