Aleksandrs Starkovs, savulaik celts debesīs, pēdējā laikā uz tām dabū lūkoties vien no zemes. Prese un līdzjutēji Petroviču nežēlo ne šeit, ne Kaspijas jūras piekrastē, kur ar vietējo "Baku" Azerbaidžānas čempionātā nepavisam neiet tā, kā cerēts. Ja populārajā latviešu futbolistu zemē Starkovs tiek kaunināts rezultātu dēļ, Tēvzemē tam plusā nāk fakts, ka daudziem gluži vienkārši viņš ir apnicis. Par vecām uzvarām karaļa krēslā nesēdina, taču apzināties atsevišķu personu pienesumu vajadzētu gan. Tāpēc šoreiz nemēģināsim atrast vēl kādu caurumu jau tā paputējušajā Petroviča kažokā, bet gan paskatīties, ko Latvijas futbolam Starkovs ir devis.
Jāsāk droši vien būtu ar nedaudz senāk laikiem, proti, padomju, kad Starkovs duetā ar Miļevski terorizēja pretinieku aizsargus PSRS 1. līgā. 189 vārti un tikpat prieka mirkļu, nerunājot, cik reizes Aleksandrs asistēja partnerim. Ar Rīgas "Daugavu" bija līdzīgi kā ar "Dinamo", tāpēc būtu muļķīgi nenovērtēt Aleksandra Starkova kā spēlētāja devumu Latvijas futbolam. Ne velti 2003. gadā tieši viņš tika atzīts par pēdējo 50 gadu spilgtāko Latvijas futbolistu.
Tāpat kā pirmais aspekts arī otrais nav reāli taustāms, taču noteikti nav atstājams bez ievērības. Gan Starkovs futbolists, gan Starkovs treneris ar saviem sasniegumiem iedvesmojis ne vienu vien mazo puiku bumbu spert, nevis mest grozā, vai nodarboties ar kaut ko pavisam citu.
Iesāka Marks Zahodins (2 tituli), pabeidza Jurijs Andrejevs (1 tituls), taču lielāko vezumu iznesa tieši Starkovs, uzstādot pasaules rekordu pēc kārtas izcīnīto valsts čempiona titulu skaita ziņā (14 zelti pēc kārtas). Šobrīd gan rekords jau ir kritis. Jaunie tā īpašnieki Vanuatu Republikas klubs "Tafea" FC, kuri čempionu godā pabija vienu gadu ilgāk – 15 sezonas pēc kārtas. Eiropas rekords gan vēl joprojām "Skonto" īpašumā.
Ar Skonto saistās vēl vairāki Aleksandra devumi Latvijas futbolam, viens no tiem Latvijas līdzjutēju lutināšana ar tādiem klubiem kā "Napoli" ar Fabio Kanavāro sastāvā (1994. gads), "Barcelona" ar Stoičkovu, Gvardiolu, Figo un daudziem citiem futbola virtuoziem (1997. gads), Milānas "Inter", kas uz Rīgu atveda gan Zanetti, gan Zamorano, Pirlo, Badžio un Džorkāefu (1998. gads) un visbeidzot arī šībrīža Abramoviča lolojumu "Chelsea" (1999. gads), kura toreizējā sastāvā bija tādi vīri kā Eds De Gojs, Karlo Kudičīnī, Marsels Desaī un Tūre Andrea Flū.
Protams, ļoti svarīga bija Liepājas skola, taču "Skonto" ēra un Starkovs pelnījis lielu paldies arī par 21. gadsimta labāko Latvijas izlases futbolistu Māri Verpakovski. To, ka autoratīvais treneris futbolistam bijis gluži kā otrs tēvs, atzinis arī pats Verpakovskis, nosakot, ka ja ne "Skonto" un Petrovičš, iespējams spēlēšanai būtu atmests ar roku.
Līdz ar Māra Verpakovska uzplaukumu nobrieda arī citi letiņi un Latvijas izlase, ar kuru Starkovs paveicis līdz šim lielāko varoņdarbu Latvijas futbolā. Iekļūšanu 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā un spēles tajā kā sava veida pasaku atceras ne viens vien mūsu zemes futbola mīļotājs. Par panākuma nozīmīgumu liecina kaut fakts, ka turpmākajos gados ārvalstīs nevienam neradās jautājums, kas tā tāda Latvija, atbildot: "Latvija, jā es zinu, jūs spēlējāt Eiropas čempionāta finālturnīrā." Turklāt devumam jāpieskaita arī to meitu un dēlu skaits, kam pēc šī sasnieguma tika meklēts sporta karaļa inventārs un tuvākā nodarbību vieta.
Pēc zvaigžņu stundas Eiropas čempionātā par kārotu preci kļuva ne tikai Latvijas izlases futbolisti, bet arī pats Starkovs, kurš iesēdās Krievijas granda – Maskavas "Spartak" - galvenā trenera krēslā. Tur mutes tika aizvērtas vairākiem, kam patika stāstīt, ka madonietis var uzvarēt tikai ar Latvijas labvēlīgo tiesnešu palīdzību. No Krievijas tika atvesti divi sudrabi, kas vēl joprojām ir augstākais sasniegums kādam no latviešu treneriem. Turklāt vai vispār varam nosaukt vēl kādu, kurš ārpus Latvijas vadījis klubu, piedevām šāda kalibra?
Starkova valdīšanas laikā futbola izlase iesāka kādu ļoti patīkamu tradīciju, ko daudzi pieminēja kāda cita bumbu sporta veida valstsvienībai, gatavojoties savam "tagad vai nekad”. Proti, pirms spēlēm futbolisti apciemoja bērnu namu, pasniedzot dažādas dāvanas, izdalot autogrāfus un, protams, uzspēlējot futbolu. Kā atzina pats Petrovičš, šādas akcijas viņam šķiet ļoti svarīgas, lai parādītu, ka viņi nav pamesti un ieguldot darbu, ar laiku paši var nokļūt apciemotāju lomā.
Gluži kā iepriekšējā akcija arī "Starkova talantu fabrika" iespējams nebija paša speciālista iniciatīva, taču šajā gadījumā tas nemaina lietas būtību. Dažādu treneru, tai skaitā paša izlases vadītāja, meistarklases jaunajiem futbolistiem viennozīmīgi ir ļoti labs veids, kā tērēt sponsoru naudu.
Par spīti nelielajai krīzei Starkovs vēl joprojām paliek zinošākais un pieredzi bagātākais no Latvijas treneriem, taču vismaz pagaidām savās gudrībās dalās reti. Blakus madonietim kā treneris noteikti audzis gan Jurijs Andrejevs, gan Ševļakovs, gan Pahars, kurš neslēpj, ka ar Petroviču sazinās arī tagad. Latvija ir maza, un Aleksandra Starkova pieredze lieti noderētu ne tikai tiem, kas izgājuši piecpadsmit kārtējo Latvijas čempionu skolu. Diemžēl pašreiz pārējiem nākas braukāt pieredzes apmaiņā uz ārzemēm tā vietā, lai gudrības smeltos tepat. Ilggadējam Latvijas izlases stūrmanim šobrīd ir tikai 56, tāpēc nav šaubu, ka smadzeņu kroku skaits kļūs tikai lielāks un cerams zināšanas, kas, tajās paslēptas ar laiku, tiks nodotas arī tiem pašmāju jaunajiem treneriem, kas aug ārpus "Skonto" sistēmas.
Elvijs Ērglis
