Futbola La Scala - San Siro


 Doms, galerija, La Scala, Navigli, modes veikali, kafejnīcas un gleznainais Komo apvidus. Milānā un tās apkaimē tik tiešām ir ko redzēt, jo varētu turpināt vēl un vēl. Kur apstāties, ko pastāstīt, bet ko atstāt nepasacītu? Izcelt cilvēkus, garšas, skatus vai emocijas? Lai paietu nedaudz sāņus no iecienītākajiem tūristu objektiem mans stāsts ir par kādu ļoti īpašu vietu – San Siro jeb Džuzeppes Meacas (Giuseppe Meazza) stadionu.

Ceļš uz "San Siro" nebija sarežģīts. Pie doma laukuma ar ceļabiedriem iesēdāmies tramvajā, kurš solīja nogādāt tieši galamērķī un devāmies izbraucienā cauri vēl nedaudz miegainajai pilsētai. Skatieniem pavadot ēkas un cilvēkus, attapāmies šoferim skaļā balsī birdinot vienu vārdu pēc otra. Dažus no tiem uztvērām un visi liecināja par stadiona tuvumu. Izkāpjot sapratām, kas par lietu.

 Tramvaja līnija remonta dēļ uz laiku saīsināta, un tālāk jādodas kājām. Slavenie torņi jau bija redzami tāpēc virziens bija skaidrs acumirklī. Ar katru brīdi tuvojoties, stadiona apmēri kļuva arvien iespaidīgāki, līdz nonākot tā pakājē sajutos pavisam maziņš. (Uzskatāmi redzams foto). Uzreiz pamanījām, kur jādodas, lai tiktu pie iespējas to apskatīt no iekšpuses. Pie vienas no ieejām, zem uzraksta San Siro tour drūzmējās cilvēku pulciņš, taču ilgi nebija jāgaida. Trīspadsmit eiro un bijām iekšā. Lai neielīstu tur, kur tas nav atļauts apmeklētājus vienmēr pavada gids, kurš pastāsta gan par stadiona vēsturi, gan to, kas un kā iespaidīgajā kompleksā notiek šobrīd. Mūsu gadījumā gids bija sieviete, un kā pati atzina, priekšroku dod AC "Milan" klubam, taču ar piebildi, ka īpašnieks (Berluskoni) viņai nesimpatizējot. Cauri ejām pa to pašu tuneli, kur dodas spēlētāji nonācām līdz laukumam. Uzkāpām tribīnēs, kur bija pirmā apstāšanās un apsēšanās vieta. Tur klātesošajiem tika piedāvāts ieskats stadiona vēsturē.

Stadionu uzsāka būvēt tālajā 1925. gadā, kad šāda iecere radās tālaika AC "Milan" prezidentam Piero Pirelli. Tas tika būvēts, kā privāts, klubam piederošs, stadions un tā nosaukums - "San Siro" tika aizlienēts no vietas, kur tas atradās. 1926. gada 19. septembrī "San Siro" bija gatavs uzņemt pirmo futbola spēli un 35 000 skatītāju. Atklāšana AC "Milan" neizdevās kā cerēta – 3:6 pret savu sāncensi Inter.

Ar laiku stadionu pārpirka Milānas pilsēta, 1935. gadā uzsākot tā renovāciju un palielināšanu. Tika aizpildīti tukšie stūri un palielinātas jau esošās tribīnes. Rekonstrukcija ilga 4 gadus, un pēc tās ietilpība sasniedza 55 000. Protams, šādā stadionā spēlēt vēlējās ikviens, arī Inter, kuri 1947. gadā turp pārcēlās no "Arena Civica". Ar laiku arī ar to izrādījās par maz un 1955. gadā tika uzbūvēts tribīņu otrais līmenis, sākotnēji palielinot ietilpību līdz pat 100 000. Pie šāda skatītāju skaita Itālija 1956. gada 25. aprīlī ar 3:0 sasita brazīļus, taču "Heysel" stadiona traģēdijas dēļ, apmērus lika samazināt. Stāvvietu vietā ierīkojot sēdvietas "San Siro" palika rūme 85 000 skatītāju (60 000 sēdvietas un 25 000 stāvvietas). Apgaismojums, lai organizētu spēles arī tumšajā laikā tika ierīkots 1957, gadā, bet elektroniskais tablo desmit gadus vēlāk.

Itālijai iegūstot tiesības rīkot 1990. gada pasaules čempionātu, tika apsvērts stadionu nojaukt, lai būvētu jaunu vai pārbūvēt esošo. Uzvarēja otrais variants un, iztērējot vairāk nekā 60 miljonus ASV dolāru, tika uzbūvēti vienpadsmit 50 metrus augsti torņi, uz kuriem tika balstīts "San Siro" trešais tribīņu līmenis. Visas esošās stāvvietas tika pārveidotas sēdvietās, un nu stadiona ietilpība nedaudz pārsniedz 80 tūkstošus. Tiesa "San, Siro" gluži, kā Rīga nekad netiks pabeigts, jo vienā no sānu tribīnēm trešais līmenis nav uzbūvēts. Tas blakus esošā hipodroma dēļ, kurš šajā vietā atradās vēl pirms stadiona un kura tribīne nu sākas līdz ar "San Siro" sienu.

Stadiona vārds Giuseppe Meazza vārdā tika pārdēvēts 1980. gadā, par godu kādreizējam Inter varonim, kurš kopā ar Itālijas izlasi ieguvis divus pasaules kausus. Lai arī Džuzeppe bagātīgajā karjerā paspēja uzspēlēt arī AC "Milan" rindās sarkanmelnajiem šāda nosaukuma maiņa nebija pa prātam un nu stadions pilnais nosaukums ir "Giuseppe Meazza e San Siro". Tiesa realitātē katrs to turpina saukt sev tīkamākajā vārdā.

Lētākās biļetes, protams, ir trešajā līmenī un tās var dabūt, pat sākot no 20 eiro. Tiesa iekļūšana spēlēs pret tādiem klubiem, kā "Inter", "Juventus", "Roma" un "Napoli" allaž ir dārgāka. Nemaz nerunājot par Čempionu līgas mačiem, kad augstākās cenas uzlec pat līdz vairākiem tūkstošiem.

Ienākot tribīnēs pirmais ko pamanīju, ka katra no tām ir citā krāsā, attiecīgi sānu tribīnes sarkana un oranža, bet gala tribīnes zila un zaļa. Pirmais, kas ienāca prātā, ka Inter ultras (kvēlākie atbalstītāji) noteikti ieņēmuši zilo sektoru, taču nekā. To pārvalda AC "Milan", kamēr Inter saimnieko zaļajā galā.

   
Piepildīts tas noteikti izskatās vēl iespaidīgāk 

Pēc garā ievada tika dots laiks, lai izstaigātos pa sektoriem, fotografētu un izjustu, kāds skatiens paveras no VIP vietām, kurās ir mīksti, taču pagalam nodriskāti krēsli. Gide gan minēja, ka uz spēlēm tie tiekot pamatīgi uzfrišināti, protams, attiecīgās komandas krāsās, kura stadionā aizvada spēli. Pirms došanās zem tribīnēm, tomēr tiek pastāstīts vēl kas.

Interesanti, ka agrāk abas komandas savus treniņus aizvadīja tur pat "Futbola templī" jeb Futbola "La Skalā", kā tiek dēvēta šī vieta, taču mežonīgās izmaksas lika no šīs domas atteikties. Ja nekļūdos zāliena nomaiņa stadionā maksā 250 000 eiro, turklāt sezonas laikā tādas tiek veiktas vismaz četras. Tā aiziet viens miljons. Šobrīd AC "Milan" savu treniņbāzi uzbūvējusi Milānas nomalē, vietā ar nosaukumu Milanello, savukārt zilimelnie trenējas gleznainā Komo ezera apvidū. Turklāt izmaiņas notikušas arī stadionā esošā zāliena struktūrā, jo šogad pirmo reizi vēsturē, tas ir daļēji mākslīgs 80% dabīgais zāliens, 20% sintētika.

Tā bija pēdējā informācija, ko saklausījām tribīnēs un kāpām lejā. Aizvārtu lielās ejas, sagaidīja ar grafiti. Rossoneri pusē viss sarkani melns, bet otrā galā melnā mijas ar zilo. Protams, abās pusēs manāmi nepārprotami mājieni, norādot kurš te ir īstais saimnieks. Piemēram, liels sarkans velns, kurš saspiestā dūrē tur zili melnu čūsku. Nogājusi pāris metrus, gide vēra durvis un no lielās ejas mūs ielaida stadiona gaitenī. Tur sagaidīja "Inter" reklāmas plakāts, jo kā skaidroja gide nesen bijusi kāda draudzības spēle. Kamēr lielums stāvēja rindā, lai nofotografētos pie plakāta, ekskursijas vadītāja vēra durvis uz "Inter" personalizēto ģērbtuvi. Tā izrādījās vienkārša un askētiska. Tajā nav nedz atdalītu sēdvietu, nedz kādu šiku. Lielākoties tā ir balta, ar kopīgu solu un dažādu slaveno spēlētāju attēliem uz sienas. Uz sola nav noteikta vieta kādam no spēlētājiem, taču kā minēja gide pa retam kādam no futbolistiem tāda izveidojas. Virs pakaramajiem par godu uzvarām Itālijas čempionātā izvietotas piemiņas plāksnes, uz kuras norādīts gads un titula skaits. Caur stiklotajām durvīm nolūkojāmies arī uz dušām, masāžas vannām un citām ierīcēm, kuras noteikti tiek darbinātas pēc nogurdinošajām spēlēm.

Pēc izsēdēšanās uz Inter soliņa, cēlāmies kājās, lai dotos uz pirmo stadiona saimnieku ģērbtuvi. Pa vidu gan apstājamies, lai uzzinātu, ka ir vēl divas. Viena domāta tiesnešiem, bet otra viesu komandām. Tā gan esot ļoti ikdienišķa un tur
neesot ko redzēt, tāpēc ātri vien turpinājām ceļu. Kur ģērbjas AC "Milan" uzreiz bija manāms. Pie ieejas vietā, kur dzimst uzvaras izvietots liels kluba logo. Arī pati ģērbtuve ir personalizēta līdz katram sīkumam. Komandas tradicionālajās krāsās ir pat grīda un durvju ailes. Vidū atrodas galds kluba emblēmas formā, bet pie griestiem tādi pat lampa. Katram futbolistam ir savs krēsls virs kura, izvietots ekrāns, kas paredzēts spēlētāja bildes un numura attēlošanai. Ģērbtuvē ienācu kā viens no pirmajiem tāpēc izvēlējos vienu no krēsliem, lai apsēstos. Pēcāk, protams, piepildījās arī pārējie. Ienākot gidei uzzināju, ka esmu izvēlējies pašu svarīgāko vietu telpā. Tieši tur vienmēr sēž kapteinis. Tur sēdējis Maldīnī un tagad, šis krēsls nodots Ambrosīnī apgādībā. Sievietēm, protams, visvairāk interesēja sēdvieta, kura savulaik nodota Deivida Bekhema lietošanā. Tiesa to atklāt izrādījās kļūda, jo rinda izveidojās momentāni un gidei pat nācās dāmas aicināt beidzot nākt ārā no ģērbtuves. Kamēr gaidījām pajautāju kā futbolisti uztver to, ka viņu ģērbtuvēs tiek ielaistas svešas personas. Vai nebaidās, ka kāds var atstāt sliktu auru, neveiksmi vai lāstu? Gide uz to pasmaidīja sakot, ka spēlētāji nemaz nezin, ka šādas ekskursijas notiek. Vienīgi daži "Inter" futbolisti, kuri paši esot nākuši ekskursijā, taču diez vai par to kāds uztraucas.


Cerams kādreiz šo ģērbtuvi arī kāds latviešu futbolustis varēs saukt par savu

Apmierinājuši ziņkāri abu komandu ģērbtuvēs tālāk tikām vesti uz "mix zonu", kur arīdzan sagaidīja "Inter" plakāti, kuriem otrā pusē viss AC "Milan" krāsās un sponsoros – izdevīgi. Tur pat blakus arī telpa, kur sezonas gaitā parasti ir ekskluzīva kafejnīca VIP viesiem. Katrā ziņā vēl augusta vidū, neilgi pirms sezonas sākuma tur bija tikai flīzēta grīda.

Pēc apskates un pāris jautājumiem devāmies uz pēdējo pieturvietu aizraujošajā ceļojumā pa stadionu – abu klubu muzeju. Tur gide vairs nepavadīja un varējām brīvi staigāt, lai apskatītu ekspozīciju, izlasītu par abu komandu vēsturi un apskatītu izcīnītās trofejas.

Vēlējos īsi, bet sanāca pat ļoti gari. Tāpat ir arī tur "San Siro", ar pāris minūtēm nekad nepietiks.

Ja vēlies pabūt San Siro virtuāli spied ŠEIT: http://360.io/ufZ4CN 

Savukārt vairāk foto no San Siro lūko ŠEIT: https://picasaweb.google.com/101985957324526647753/SanSiro?authkey=Gv1sRgCNDn8Zvw7O_s5AE#   


Elvijs Ērglis 

Titulfoto: http://portmanroadtothesansiro.blogspot.com/   

Komentāri (0)  |  2012-09-22 18:02  |  Skatīts: 761x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ