Gints Freimanis: Vēl neesmu padevies


  Pirms diviem ar pusi gadiem noslēdzot līgumu ar toreizējiem Īrijas  vicečempioniem Dublinas "St.Patrick's Athletic", šķita, ka Ginta karjera  turpināsies pa augšupejošu līkni. Diemžēl tā nenotika. Jau otrajā spēlē tika gūta  trauma, kas liedza spēlēt visu turpmāko gadu. Pēc līdzīga scenārija tika izlaists  arī nākamais. Traumu nomocīts Gints Freimanis futbolam neatmeta ar roku,  bet Jelgavā strādāja pie jauno spēlētāju audzināšanas. Šobrīd savedis kārtībā  veselību FK „Jelgava” futbolists atkal dodas laukumā, pie tam nekur nav  pazudušas domas par ārzemēm.
 
 Pēc spēlēšanas bēdīgi slavenajā FK "Rīga", noslēdzi līgumu ar "St.Patrick's  Athletic", kā vari īsumā raksturot savu laiku Īrijā? Kas visvairāk palicis atmiņā  un kāpēc tā pa īstam neizdevās šajā klubā nostiprināties?
 Protams, ka ar noslēgto līgumu biju apmierināts, jo beidzot biju ticis pie kādas  komandas. Tomēr paša mērķis bija iekļūt kādā no Spānijas klubiem, Īrija jau  no paša sākuma bija plāns B. Ar "St. Patrick Athletic" viss notika ļoti ātri, aizbraucu  uz vienu treniņu, nākošajā dienā nospēlēju pret "Chelsea" dublieriem un trešajā parakstīju līgumu. Viss bija ļoti labi līdz brīdim, kad satraumēju celi.
 
 Īrija pavadĪtais laiks pagaidām ir manas karjeras virsotne, atceros visu, gandrīz katru pavadīto dienu! Fani, autogrāfi, intervijas, fotogrāfēšanās, iešana uz skolām pie bērniem. Pirmo reizi dzīvē jutos kā īsts futbolists. Viss bija līdzīgi kā Anglijā, tikai piezemētāks, mazāk fani, mazāk preses uzmanība utt. Visvairāk atmiņā palicis spēles vakars, kad divas stundas pirms spēles jau sāk ierasties fani, dzied dziesmas un visur apkārt patrulē policija. Protams, iziešana laukumā zem prožektoru gaismām un pilnām tribīnēm sagādā ārkārtīgi labas sajūtas. Īrijā dzīvoju kopā ar velsieti Deividu Partidžu (David Partridge), ļoti labs spēlētājs, septiņas sezonas nospēlējis Skotijas premjerlīgā, tāpat arī Velsas izlasē.
 
Galvenais iemesls kāpēc nepaliku komandā bija smagā ceļgala trauma, ko ieguvu jau otrajā spēlē "Athletics" sastāvā. Pirms sezonas sākuma runāju ar treneri Džefu Kennu (Jeff Kenna), un vinš teica, ka man ir visas iespējas pēc laika nokļūt kādā no Anglijas klubiem. Viss, kas ir jādara jāspēlē kā es to darīju pirmsezonā un vasarā es jau būšu prom. Diemžēl ieplīsa  ceļa mediālā saite, mazliet tika bojāts arī menisks. Komandas ārsts izlēma ka nav vajadzīga ķiruģiska iejaukšanās un operāciju tā arī neuztaisīju, ko tagad nozēloju. Priekšā bija divpadsmit nedēļu rehabilitācija. Dienas gāja, līdz divpadsmit nedēļas bija pagājušas, bet celis vēl joprojām sāpēja. Pēc treniņiem ar mocībām aizmigu, bet vienalga trenējos, kas ir viena no muļķīgākajām lietām ko savā dzīvē esmu darījis. Dienu pirms man vajadzēja doties atpakaļ laukumā salauzu rokai pirkstu (tieš pirms Eiropas līgas) un izkritu vēl uz mēnesi. Tas tad arī pielika punktu manai sezonai. Tā kā biju nomocījies ar celi izlēmu, ka nekur nesteigšos, savedīšu kārtībā veselību un uz nākošo sezonu meklēšu ko citu. Līdz sezonas beigām bija vēl palikuši kādi divi mēneši un tā nu es tur vienkārši eksistēju līdz pat sezonas beigām.
 
Kā jau pats pieminēji "Athletic" rindās paspēji uzspēlēt arī pret "Chelsea" dublieriem un gūt vārtus. Vai toreiz sanāca uzspēlēt arī pret kādu no tagadējām zvaigznēm?
Lai arī no "Chelsea" pamatsastāva spēlētājiem tur neviens nespēlēja iziet laukumā pret šādu klubu jau vien bija notikums. Pārsvarā spēlēja dažādi jaunie spēlētāji un cik atceros vairāki no viņiem sezonas gaitā arī uzspēlēja Premjerlīgā. Spēle, protams, neaizmirstama, iesitu vārtus un dabūju līgumu. Pie tam tā nebija vienīgā tikšanās ar pazīstamu klubu, pēc divām nedēļām uzspēlējām arī pret "Birgimgham City".

Pēc gada Īrijā atgriezies mājās, kāpēc pieņēmi šādu lēmumu, parasti jau visi raujas kaut kur prom? 
Pēc sezonas konsultējos ar ārstiem, kuri man ieteica divus mēnešus iztikt bez futbola, lai pilvērtīgāk savestu kārtībā celi. Operāciju neuztaisīju, lai gan vajadzēja to darīt. Kāpēc neizdarīju nezinu, varbūt bija bail, ka pēc operācijas būs sliktāk, patiešām nezinu. Varēju sākt trenēties februāra sākumā tāpēc izlēmu, ka palikšu "Jelgavā" vismaz līdz vasaras vidum. Pēc pusotra mēneša, trīs nedēļas pirms cempionāta, draudzības spēlē pret FC "Daugava" pārrāvu celim divas saites un sabojāju menisku. Tajā brīdī arī sapratu, ka Latvijā palikšu uz ilgu laiku.

Ja tagad kāds no futbolistiem tev jautātu, klausies man ir piedāvājums no Īrijas, ko Tu ieteiktu? Braukt, nebraukt?
Protams, ka teiktu, lai brauc. Tur ir cita futbola pasaule, kā jau teicu, tas pats, kas Anglijā tikai viss ir mazākos apmēros. Līmenis ir ļoti labs, galvenais ir būt fiziski spēcigam.

Redzam, ka no Latvijas uz ārzemēm sāk doties arvien jaunāki un jaunāki futbolisti, kā tev šķiet kāds būtu pareizais vecums, kurā būtu laiks aizbraukt?
Katram jau tas vecums ir savs. Es domāju ja ir iespēja, tad jābrauc. Varbūt tāda izdevība vairs nebūs un pēc tam būs jānožēlo. Protams, jābūt gatavam uz visu, traumas, treneru antipātijas, māka iejusties jaunā komandā, citā valstī. Tur tu esi viens pats, tev nebūs blakus ģimene, draugu, sava valoda. Katrā ziņā esmu par to, ka jābrauc ja tāda iespēja ir dota.

Šobrīd esi arī mazo futbolistu treneris, kā tev šķiet vai Latvijā ir visi priekšnoteikumi, lai izaugtu par augsta līmeņa futbolistu un kā tie ir uzlabojušies kopš laika, kad trenējies pats?
Vienīgā lieta ko varu izcelt ir mākslīgo futbola laukumu izveide, pārējais jau ir pašu bērnu rokās. Ja vinš mājās pats nedarbosies ar to bumbiņu būs grūti izaugt par futbolistu. Uzskatu, ka ļoti lielā mērā tas atkarīgs no paša bērna. Protams, neaizmirstot, ka ir jābūt trenerim, vecākiem, kas viņam palīdz futbolu iemīlēt. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tavā vietā neviens to neizdarīs, viss ir jādara pašam. Ja gribi spelēt futbolu, ej un trenējies, piespiedu kārtā nekas nesanāks.

Atpakaļ pie pieaugušo futbola. Biji Īrijā, pēc tam nespēlēji traumas dēļ, kas pa šo laiku mainījies Virslīgā, kā vari salīdzināt to toreiz un tagad?
Futbola kvalitātes ziņā, to kāda tā bija, kad spēlēju "Rīgā" un kāda tā ir tagad nevar salīdzināt. Uzskatu, ka līmenis ir krities. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka futbola klubiem Latvijā vairs nav tādas naudas un labākie spēlē kaut kur ārzemēs. Tāpat arī legionāri vairs nav tik spēcīgi kā agrāk. Jaunajiem spēlētājiem, tajā skaitā, arī man vairs no kā mācīties un pilnveidoties.

Ar "Jelgavu" esat uzreiz aiz lielā četrinieka, kas tavuprāt pagaidām vēl traucē iejaukties cīņā par medaļām?
Cīņā par medaļām traucē iejaukties nestabilitāte, jo esam vēl diezgan jauna komanda. Nevaram nospēlēt vienādā kvalitātē visas spēles. Taču īpaši par to neuztraucos, jo FK "Jelgava" iet soli pa solītim, lai tuvākajā laikā būtu trijniekā. Pie tam to dara visa komanda, vadību, fanus un visus, kas saistīti ar FK  "Jelgava" ieskaitot. Runājot par faniem es vienkārši apbrīnoju to ko viņi dara. Viņi tāpat kā klubs attīstās ar katru dienu.
 
Nesalīdzināsim cilvēku skaitu, bet kā Tev, kā futbolistam šķiet vai "Mītavas Patrioti" var turēt līdz Īrijā redzētajam?
Ja neskatās uz skaitu, tad domāju, ka noteikti, un ne tikai turēt līdz. Kopumā gan nezinu vai Latvijā kādreiz būs kā Īrijā, jo tur cilvēki, kas mīl futbolu un savu konkrēto komandu ir ļoti daudz. Protams, ceru, ka Latvijā šo cilvēku skaits tikai augs.  Varu ar visu sirdi teikt, ka FK "Jelgava" fani un arī parastie līdzjūtēji jau kļuvuši par divpadsmito komandas spēlētaju, un viņu sniegtais atbalsts tiešām palīdz.

Šobrīd pārstāvi savu dzimto klubu, kurā arī palīdzi audzināt jauno maiņu. Vai esi nogruntējies Jelgavā uz palikšanu vai tomēr vēl ceri kaut kur aizbraukt?
Ja tu man šo jautājumu uzdotu pirms pusgada, kad vēl biju rehabilitācijas periodā, teiktu jā, esmu šeit uz palikšanu. Tagad, kad esmu pilnībā izveseļojies, gribu skriet, braukt, mēgināt, riskēt. Zinu, ka viss dzīvē ir iespējams, laiks rādīs vai man kaut kas izdosies. Katrā ziņā padevies es neesmu.

Elvijs Ērglis

Komentāri (5)  |  2011-09-13 15:59  |  Skatīts: 1906x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
balkons* - 2011-09-14 12:29
Jelgavas fani jau nav tikai ,,Mītavas patrioti"!Vēl jau ir krievvalodīgie vecās RAF komandas ,,rafiki",kuri arī ir komandas patrioti,kaut gan dažos jautājumos varētu būt savādāki uzskati,kā ,,Mītavas patriotiem".

jumts* - 2011-09-14 12:46
Vai tad vecās RAF atbalstītāji sevi uzskata par citu grupējumu un nav kopā ar Mītavniekiem?

vilibalds* - 2011-09-22 10:24
Laimi Ginčam, lai izdodas!

mušiņa* - 2011-10-11 14:42
Kad būs intervija ar Edgaru Gauraču?

līdzjutējs* - 2011-11-05 13:39
Lai, tiešām, Gintam izdodas, veselība noturas un fortūna neuzgriež muguru!!! Darbā ar jauno paaudzi Gints ir vienkārši SUPER - beidzot aktīvās futbolista gaitas bez darba nepaliks!!!


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ