Reizēm man liekas, ka ar mani Dieviņš trenējas kā ar futbolbumbu. Atvelk kāju un gāž pa ribām. (Cik nu Dieviņš vispār var gāzt!) Un nekā es nezinu, kur ir viņa vārti, un nekā es nezinu, ar ko viņš spēlē. Piespēlējis mani velnam vai Firsovam, vai Pelem, vai tur puikām pagalmā, bet – nē, viņš spēlējas viens pats. Ercenģelis Miķelis stāv pie vārtiem, bet vārtos Dieviņš mani nesit, tad es varu izripot pasaulē. Nekad jau Dieviņš nenolaidīsies tik zemu, lai spēlētu ar mirstīgajiem. Un tā nu viņš mani pasit, pasper un atkal pamet paradīzes puķītēs līdz nākošreizei. Nāvīgi garlaicīgi! Visapkārt puķītes, paradīzes ābolīši, zilas ilgas kā vizbulītes. Bet sapņos man rādās stadions, kas rēc, un vārtsargs ar salauztu kāju. Te pat puķītes nemēslo, tās aug no dieva žēlastības; te pat nav nevienas peļķes, kur futbolbumbai iekrist kā cūkai un pavārtīties. Tāds kārdinājums, lai Dieviņš vienreiz atvelk kāju pa īstam, gāž un ietriec mani eņģelim baltajā paspārnē – kā marmelādi zīdpapīrā. Viņš sit mani ar basām kājām, protam, Dieviņš jau īkšķus neizlauzīs, bet kā es gribētu, ka viņam būtu īsti buči, futbolzābaki un vēl otrs spēlētājs! Bet Dieviņš spēlē viens, uztiepīgi un konsekventi viens. Dieva futbols ir ļoti vientulīga spēle. Mums abiem ir vientulīgi: vientulīgi ir Dieviņam, vēl vientulīgāk Dieviņa futbolbumbai. Ne autu, ne soda sitienu, ne kaušanās pie vārtiem. Nekā. 
Par regbiju debesīs nav ne mazākās nojausmas.

/Imants Ziedonis/