Rītvakar sāksies šī gada lielākais sporta notikums pasaulē, atvainojiet Olimpisko spēļu mīļotāji, tas ir Eiropas čempionāts futbolā. Par spīti daudzu bažām stadioni kopumā astoņās Polijas un Ukrainas pilsētās ir gatavi uzņemt pilnu emociju gammu, ko sniedz skaistākā spēle uz šīs planētas.
Jaunuzceltās un atjaunotās arēnas ir viena par otru interesantākas un noteikti savs īpašais stāsts ir katrai no tām. Futbolazapti visvairāk piesaistīja laukums Vislas upes krastā, Polijas galvaspilsētā – Varšavā atklātais "National Stadium Warsaw". Tas ir jauns, atklāts tikai šī gada 29. februārī, taču tajā vēl joprojām var just priekšteča "Stadion Dziesięciolecia" elpu. 1955. gadā vietā, kurš šobrīd slejas modernais Varšavas lepnums durvis vēra "Desmitgades stadions", kas šādu nosaukumu ieguva par godu Polijas Tautas Republikas desmitajai gadadienai. Celta izmantojot 1944. gada Varšavas sacelšanās laikā sagrauto ēku fragmentus, šī arēna kļuva par galveno Polijas sporta sacensību, koncertu un festivālu mājvietu. Par stadiona projekta autoru tika izvēlēts Jerži Hrineveckis (Jerzy Hryniewiecki), pēc kura rasējumiem tapa stadions ar 71 008 skatītāju vietām (uz lielākiem pasākumiem apmeklētāju skaits pārsniedza arī 100 000), treniņu laukums, neliela sporta halle un autostāvvieta ar 900 vietām. Vairākus gadus "Desmitgades stadionā" finišēja populārā velobrauciena "Peace Race" dalībnieki, bet 1961. gadā ļoti principiālā duelī Polija ar 1:0 uzvarēja toreizējos Eiropas čempionus – PSRS izlasi. 1968. gada 8. septembrī šajā pašā vietā, simts tūkstošu skatītāju klātbūtnē tribīnēs aizdedzinājās piecu bērnu tēvs Riszards Sivecs (Ryszard Siwiec), tādējādi protestējot pret Padomju Savienības invāziju Čehoslovākijā un Polijas piedalīšanos Varšavas paktā. Sivecs palika pie samaņas arī pēc liesmu nodzēšanas paspējot pateikt savu runu (kas tika arī uzfilmēta), pirms tika aizvests. Pēc trīs dienām slimnīcā Sivecs mira. Pie stadiona par godu Sivecam arī piestiprināta goda plāksne (to vai tā atstāta arī pie jaunā stadiona ziņu gan nav).
Sešus gadus pēc šī incidenta (1974) stadions tika pie kinolomas poļu filmā "Chleba naszego powszedniego". Filmas fragmentu iespējams noskatīties ŠEIT.
Pēdējā oficiāla sporta sacīkstes šajā stadionā norisinājās 1983. gadā, kad Polija uzņēma Somijas futbolistus. Tajā pašā gadā stadionā mesu vadīja Jānis Pāvils II. Kā vēstīja mediji stadionā un apkārt tam bija pulcējušies vairāk kā viens milijons ļaužu.
Diemžēl līdz ar šo pasākumu kādreiz apbrīnotā vieta tika pamesta. Stadionam bija vajadzīga atjaunošana, taču nauda tam netika atrasta un tas lēnām gruva (Mums pazīstama situācija ar Daugavas stadionu). 1989. gadā Varšavas pilsēta stadionu izīrēja Bogdanam Tomaszevski (Bogdan Tomaszewski), kuram futbols nebija ne prātā. Viņš šajā vietā ierīkoja Eiropas lielāko brīvdabas tirgu – "Jarmark Europa". Mēnesī to apmeklēja vairāk nekā miljons pircēju, lai iegādātos pilnīgi visu, sākot no pirātiskām, kasetēm un diskiem, līdz apģērbam un dažādām ierīcēm. Melnais tirgus zēla un plauka pašā Varšavas sirdī. No 1995 – 2001. gadam tur tika aizturēti ap 25 000 tirgotāju konfiscējot vairāk nekā 10 miljonus pirātisko disku un citu viltojumu.
Tā kā stadions atradās izveidotā iedobē, tirgotāji tika izvietoti virs tribīnēm un tuvajos pievedceļos, skrejceļu un zālienu atstājot neskartu. Tas savukārt pievilināja amatieru komandas, kā arī vienkārši daudzus futbola mīļotājus uzspēlēt futbolu sirreālā gaisotnē un pielietojot iztēli iedomāties, ka tas ir skatītāju pilns – gluži kā labākajās dienās.
Visbeidzot 2008. gadā stadions tika slēgts, lai uzsāktu tā nojaukšanu un vietā celtu jauno Polijas nacionālo stadionu. Gāja grūti, jo tirgotāji iemīļojuši savu vietu attiecās to pamest, tomēr saprāts šajā situācijā ņēma virsroku un tieši šeit 2012. gada Eiropas čempionāta finālturnīrs piedzīvos savu atklāšanu.