Doms, galerija, La Scala, Navigli, modes veikali, kafejnīcas un gleznainais Komo apvidus. Milānā un tās apkaimē tik tiešām ir ko redzēt, jo varētu turpināt vēl un vēl. Kur apstāties, ko pastāstīt, bet ko atstāt nepasacītu? Izcelt cilvēkus, garšas, skatus vai emocijas? Lai paietu nedaudz sāņus no iecienītākajiem tūristu objektiem mans stāsts ir par kādu ļoti īpašu vietu – San Siro jeb Džuzeppes Meacas (Giuseppe Meazza) stadionu.

Ceļš uz "San Siro" nebija sarežģīts. Pie doma laukuma ar ceļabiedriem iesēdāmies tramvajā, kurš solīja nogādāt tieši galamērķī un devāmies izbraucienā cauri vēl nedaudz miegainajai pilsētai. Skatieniem pavadot ēkas un cilvēkus, attapāmies šoferim skaļā balsī birdinot vienu vārdu pēc otra. Dažus no tiem uztvērām un visi liecināja par stadiona tuvumu. Izkāpjot sapratām, kas par lietu.

 Tramvaja līnija remonta dēļ uz laiku saīsināta, un tālāk jādodas kājām. Slavenie torņi jau bija redzami tāpēc virziens bija skaidrs acumirklī. Ar katru brīdi tuvojoties, stadiona apmēri kļuva arvien iespaidīgāki, līdz nonākot tā pakājē sajutos pavisam maziņš. (Uzskatāmi redzams foto). Uzreiz pamanījām, kur jādodas, lai tiktu pie iespējas to apskatīt no iekšpuses. Pie vienas no ieejām, zem uzraksta San Siro tour drūzmējās cilvēku pulciņš, taču ilgi nebija jāgaida. Trīspadsmit eiro un bijām iekšā. Lai neielīstu tur, kur tas nav atļauts apmeklētājus vienmēr pavada gids, kurš pastāsta gan par stadiona vēsturi, gan to, kas un kā iespaidīgajā kompleksā notiek šobrīd. Mūsu gadījumā gids bija sieviete, un kā pati atzina, priekšroku dod AC "Milan" klubam, taču ar piebildi, ka īpašnieks (Berluskoni) viņai nesimpatizējot. Cauri ejām pa to pašu tuneli, kur dodas spēlētāji nonācām līdz laukumam. Uzkāpām tribīnēs, kur bija pirmā apstāšanās un apsēšanās vieta. Tur klātesošajiem tika piedāvāts ieskats stadiona vēsturē.

Stadionu uzsāka būvēt tālajā 1925. gadā, kad šāda iecere radās tālaika AC "Milan" prezidentam Piero Pirelli. Tas tika būvēts, kā privāts, klubam piederošs, stadions un tā nosaukums - "San Siro" tika aizlienēts no vietas, kur tas atradās. 1926. gada 19. septembrī "San Siro" bija gatavs uzņemt pirmo futbola spēli un 35 000 skatītāju. Atklāšana AC "Milan" neizdevās kā cerēta – 3:6 pret savu sāncensi Inter.

Ar laiku stadionu pārpirka Milānas pilsēta, 1935. gadā uzsākot tā renovāciju un palielināšanu. Tika aizpildīti tukšie stūri un palielinātas jau esošās tribīnes. Rekonstrukcija ilga 4 gadus, un pēc tās ietilpība sasniedza 55 000. Protams, šādā stadionā spēlēt vēlējās ikviens, arī Inter, kuri 1947. gadā turp pārcēlās no "Arena Civica". Ar laiku arī ar to izrādījās par maz un 1955. gadā tika uzbūvēts tribīņu otrais līmenis, sākotnēji palielinot ietilpību līdz pat 100 000. Pie šāda skatītāju skaita Itālija 1956. gada 25. aprīlī ar 3:0 sasita brazīļus, taču "Heysel" stadiona traģēdijas dēļ, apmērus lika samazināt. Stāvvietu vietā ierīkojot sēdvietas "San Siro" palika rūme 85 000 skatītāju (60 000 sēdvietas un 25 000 stāvvietas). Apgaismojums, lai organizētu spēles arī tumšajā laikā tika ierīkots 1957, gadā, bet elektroniskais tablo desmit gadus vēlāk.

Itālijai iegūstot tiesības rīkot 1990. gada pasaules čempionātu, tika apsvērts stadionu nojaukt, lai būvētu jaunu vai pārbūvēt esošo. Uzvarēja otrais variants un, iztērējot vairāk nekā 60 miljonus ASV dolāru, tika uzbūvēti vienpadsmit 50 metrus augsti torņi, uz kuriem tika balstīts "San Siro" trešais tribīņu līmenis. Visas esošās stāvvietas tika pārveidotas sēdvietās, un nu stadiona ietilpība nedaudz pārsniedz 80 tūkstošus. Tiesa "San, Siro" gluži, kā Rīga nekad netiks pabeigts, jo vienā no sānu tribīnēm trešais līmenis nav uzbūvēts. Tas blakus esošā hipodroma dēļ, kurš šajā vietā atradās vēl pirms stadiona un kura tribīne nu sākas līdz ar "San Siro" sienu.

Stadiona vārds Giuseppe Meazza vārdā tika pārdēvēts 1980. gadā, par godu kādreizējam Inter varonim, kurš kopā ar Itālijas izlasi ieguvis divus pasaules kausus. Lai arī Džuzeppe bagātīgajā karjerā paspēja uzspēlēt arī AC "Milan" rindās sarkanmelnajiem šāda nosaukuma maiņa nebija pa prātam un nu stadions pilnais nosaukums ir "Giuseppe Meazza e San Siro". Tiesa realitātē katrs to turpina saukt sev tīkamākajā vārdā.

Lētākās biļetes, protams, ir trešajā līmenī un tās var dabūt, pat sākot no 20 eiro. Tiesa iekļūšana spēlēs pret tādiem klubiem, kā "Inter", "Juventus", "Roma" un "Napoli" allaž ir dārgāka. Nemaz nerunājot par Čempionu līgas mačiem, kad augstākās cenas uzlec pat līdz vairākiem tūkstošiem.

Ienākot tribīnēs pirmais ko pamanīju, ka katra no tām ir citā krāsā, attiecīgi sānu tribīnes sarkana un oranža, bet gala tribīnes zila un zaļa. Pirmais, kas ienāca prātā, ka Inter ultras (kvēlākie atbalstītāji) noteikti ieņēmuši zilo sektoru, taču nekā. To pārvalda AC "Milan", kamēr Inter saimnieko zaļajā galā.

  
Piepildīts tas noteikti izskatās vēl iespaidīgāk 

Pēc garā ievada tika dots laiks, lai izstaigātos pa sektoriem, fotografētu un izjustu, kāds skatiens paveras no VIP vietām, kurās ir mīksti, taču pagalam nodriskāti krēsli. Gide gan minēja, ka uz spēlēm tie tiekot pamatīgi uzfrišināti, protams, attiecīgās komandas krāsās, kura stadionā aizvada spēli. Pirms došanās zem tribīnēm, tomēr tiek pastāstīts vēl kas.

Interesanti, ka agrāk abas komandas savus treniņus aizvadīja tur pat "Futbola templī" jeb Futbola "La Skalā", kā tiek dēvēta šī vieta, taču mežonīgās izmaksas lika no šīs domas atteikties. Ja nekļūdos zāliena nomaiņa stadionā maksā 250 000 eiro, turklāt sezonas laikā tādas tiek veiktas vismaz četras. Tā aiziet viens miljons. Šobrīd AC "Milan" savu treniņbāzi uzbūvējusi Milānas nomalē, vietā ar nosaukumu Milanello, savukārt zilimelnie trenējas gleznainā Komo ezera apvidū. Turklāt izmaiņas notikušas arī stadionā esošā zāliena struktūrā, jo šogad pirmo reizi vēsturē, tas ir daļēji mākslīgs 80% dabīgais zāliens, 20% sintētika.