Jau kādu laiciņu atpakaļ, daži bija pasteigušies ziņot, ka gaidāmā Virslīgas sezona tiks izspēlēta četros riņķos un sāksies 24. – 25. martā. Par spīti valodām kuluāros, ka savākts pietiekams skaits klubu, lai balsošanā atbalstītu samazinātu cīņu skaitu, tā izrādījusies taisnība.
Ja pirmajā balsošanas reizē šādam formātam piekrita astoņas no desmit Virslīgas komandām (pret bija FS "METTA/Latvijas Universitāte" un FK "Ventspils"), tad otrajā, kura turklāt bija aizklāta, atbalstītāju skaits bija sarucis līdz sešām (kā pēcāk izdevās noskaidrot pret balsoja FS "METTA/Latvijas Universitāte", FK "Ventspils", "Skonto" FC, FK "Jūrmala VV" un LFF izlašu daļa). Aizklāta iespējams tāpēc, lai noslēpta paliktu kāda šīs sanāksmes burleska, vismaz kā tas izskatījās raugoties no malas. Iesākumā LFF nolemj, ka jāspēlē 4 riņķos, ko klubi pieņem, pēcāk attopas, rīko vēl vienu balsošanu un paši balso pret. Diemžēl izrādās par vēlu un šosezon katram no klubiem būs jāaizvada 36 spēles, kas neskaitot kausu mačus ir diez gan daudz. Glābjot situāciju federācijas vīri atkal metas otrā pusē, sakot, tas darīts tāpēc, ka sezonu, kāds varot arī nepabeigt, tādējādi vismaz spēļu skaits būs pieklājīgs visām komandām. Arī te ir interesanti. Vēl nesen radio "NABA" futbola raidījumā "Ole" no Latvijas Futbola federācijas puses tika solīts, ka šogad daudz striktāk tiks skatīta klubu licencēšana un tāpat vien Virslīgā spēlēt neļaušot. Tādi gadījumi, kā pērn ar FK "Jūrmala VV", kad komanda nevar iziet laukumā nepietiekama spēlētāju skaita dēļ atkārtoties nedrīkst. Taču nu, tā vien šķiet, ka izteiktie vārdi izsaluši jau pie mīnus 10.
Kā otrs pozitīvais aspekts tiek minēts, ka spēlējot četros riņķos ar desmit komandām, izveidojas ritmisks kalendārs, kurā komandām nebūtu priekšrocību spēlēs ar saviem tiešajiem konkurentiem. Trīs apļu gadījumā savā un pretinieka laukumā aizvadīto savstarpējo maču skaits būtu atšķirīgs. Šim argumentam daļēji varētu piekrist, taču trīs apļu čempionāts Latvijas futbolam nav nekas jauns un līdz šim allaž noritējis veiksmīgi.
Savukārt, lūkojoties negatīvo aspektu sarakstā, vismaz uz pirmā uzmetiena, tas šķiet daudz pamatotāks. Viens no argumentiem par ko portālu komentāros daudzi smīkņāja, patiesībā ir ļoti aktuāls. Pēdējos gados Virslīga kļūst arvien jaunāka, kas no vienas puses ir tikai pozitīvi. Taču tik sasprings kalendārs praktiski izslēdz iespēju attīstīties treniņos. Pamatā laiku veltot atjaunošanās procesam un gatavošanos nākamajai cīņai. Jaunajiem spēļu prakse ir tik pat svarīga, kā darbs treniņos (arī individuālajos), lai papildus attīstītu dažādas spējas un tehniku. Turklāt aizvadot tik daudz spēles prognozējama arī to kvalitātes krišanās. Virslīga nav Anglijas vai Spānijas čempionāts un pat tajā spēlētājiem rodas problēmas ar noskaņošanos visas sezonas garumā. Vēl viens iemesls, kas runā par labu 3 apļiem ir tik daudz pieminētās finanses. Nevienam nav jāatgādina, ka ar tām pēdējā laikā grūtības ir ne tikai futbolā vien, turklāt tā kā Virslīgai sponsors nav atrasts, klubu izdevumiem jāpievieno vēl 15 000 eiro, kas jāmaksā par dalību čempionātā. Spēlējot četros apļos, izdevumi tikai palielinās, turklāt mājas spēles prasa vēl papildus tēriņus, kas mazāka maču skaita gadījumā būtu novirzāma, piemēram, to organizācijas kvalitātes uzlabošanai. Tomēr vislielākā problēma, kas saskatāma aizvadot tik daudz cīņu ir skatītāji. Tie paši skatītāji, kas kā viena no galvenajām Latvijas futbola sāpēm tiek minēta jau kuro gadu. Protams, var uzskatīt, ka biežāka spēļu norise interesi tikai palielinās, taču diez vai. Ar līdzjutēju piesaisti cīnās ne tikai klubi vien, spīdoši neiet pat Latvijas izlasei. Turklāt tās atkal ir finanses, tiem, kam tas interesē, bet ir arī tādi, kas spēlē laikam jau paši sev, jo par skatītājiem nedomā.
Pēc pārbaudes laika no pienākumiem aizbēdzis arī jaunais Latvijas Futbola federācijas mārketinga menedžeris, kas ir signāls, ka tik viegli ar tām lietām neiet. Diemžēl laikā kad vajadzētu spiest uz kvalitāti, nevis kvantitāti, mēs darām otrādi.
Elvijs Ērglis
