Papriecājusies ilgāk kā ierasts, ziema tomēr atdevusi savas pozīcijas daudzu gaidītajam pavasarim. Sniegs kūst, taču vietas, kur aizvadīt Virslīgas mačus vairāk nepaliek. Loģiski, ka pasargājot dabīgo zālienu pārtapšanu par aramzemi, uz galvenajiem laukumiem futbolistus neviens nedzen, un par spēļu vietām tiek izraudzīti laukumi ar mākslīgajiem segumiem. Taču kaut arī to celtniecība pēdējos gados uzņēmusi apgriezienus, izrādās, ka spēlēt tā īsti nav kur. Jelgavnieki, kuriem savs mākslīgais laukums ir viesus uzņēma Jūrmalā un tāpat kūrortpilsētu par mājām centās pārvērst Rīgas Daugava.

Latvijas Futbola federācijai šķiet, ka mūsu valstsvienība nevienam neinteresē. Vismaz tāds iespaids rodas, aplūkojot kā attiecīgās instances mājaslapā atspoguļotas pēdējās divas futbola izlases spēles.

Abām veltīti ne mazāk, ne vairāk, kā divi teikumi. Otrajā gadījumā, gan piemetināti vēl divi, uzskaitot tos spēlētājus, kam mačs pret Poliju bijis pirmais karmīnsarkanajā kreklā. Jā, varētu priecāties, ka no abiem braucieniem (februārī uz Turciju un nupat, maijā uz Austriju) ir kādi fotouzņēmumi. Tāpat pēc abām spēlēm par saviem iespaidiem dalījies izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs, taču gribētos uzzināt ko vairāk, nekā tikai to kurā minūtē un kā zaudējām vārtus. Latvijas Futbola federācija ir pirmā instance, kam būtu jāziņo, kas tad uz tā zāliena īsti notika, taču izskatās, ka pēc viņu domām, tas nevienu neinteresē. Tāpēc ko tur pūlēties un nodarbināt savus nogurušos pirkstus, labāk vienkārši atpūsties un pabaudīt futbolu.

 Saule lika piemiegt acis un kokā čalojušie putni nebūt neliecināja par pirmajām  iedzeltējušajām lapām. Šādā septembra dienā, ja vien neesi divriteņa mugurā,  patīkamāk sevis pārvietošanai izmantot pastaigu. Secinājums, ka ieplānotajā  maršrutā nāksies apsveicināt stadionu, kurā pāris dienas iepriekš spēlēts  neizšķirti ar Grieķiju mani iepriecināja. Lai arī to nebūt nevarētu dēvēt par  iespaidīgu, tā zālāju minuši tādi vīri, kā Krištiano Ronaldo, Dāvids Villa u.c. Taču  pats svarīgākais ir sajūtas, kas šeit piedzīvotas, piemēram, 2003. gada 15. novembrī, kad ar 1:0 tika uzveikti turki. Šādi brīži dodoties tam garām allaž liek uzsmaidīt un sapņaini iedomāties par nākamo reizi, kad tiks izcīnīta kāda liela uzvara. Šoreiz smaidu apturēja aiz tā vārtiem redzamais skats. To kur tika likti noplēstie biļešu kontroles taloni, drūzmā cenšoties nokļūt tribīnēs nebiju pamanījis, taču tagad tas bija redzams ļoti uzskatāmi. Jau pieminētie kontroles taloni, biļetes un arī piepūšamie fanošanas atribūti piepildīja gan zālienu, gan bruģi.